Tātad, es apstājos pie tā, ka priekšā mūs negaidīja nekas labs.
Par laimi, viss nebija tik uzreiz
Pirms pilnīga un bezcerīga drūmuma – burvīga oāze peldvietu izskatā. Temperatūra gan laikam kādi 10 grādi vai mazāk, tāpēc mēs nelīdām iekšā. Es, protams, būtu gribējis, bet kakls uz to brīdi sāpēja arvien stiprāk.
Iet tālāk kļūst arvien grūtāk
Laukakmeņi un siekstas visur
Mijas ar gleznainām peļķēm
Nākas izmantot prātu pēcpusi
Sienas SAKĻAUJAS!
No bailēm acīs sametās zaļš
Vietām vēl nekas, tur kociņš, tur krūmiņš
Bet parasti jārāpjas pa slideniem akmeņiem. Te arī lietutiņš sāka smidzināt
Acīs jau viļņojas
Es te labprātāk ietu lēnāk, bet cilvēkiem patīk lēkāt pa slapjiem akmentiņiem kā tādām kaziņām
Viens pat aizlēkājās
Un vēlreiz – uz bis, lai fotogrāfs varētu noķert veiksmīgu kadru
Paša tā rēc tāpēc, ka pats gandrīz novēlās šajā vietā, jo ir slidens. Bet Andrejs jau par to zināja, bet vienalga nopeldējās līdz augšstilbam – tieši līdz tai vietai kabatā, kur gulēja fotoaparāts.
Pagaidām vēl nekāds drūmums
Strautiņi
Šeit jau Vova nojauš kaut ko nelabu
Man kā vienmēr pofig, esmu gatavs iet jebkur un jebcik ilgi, ka tik nav jāsteidzas
Var uzskatāmi salīdzināt, kā staigā parasti cilvēki un rūpnieciskie alpīnisti Pašas personā
Milži no pagājušās sērijas spēlēja boulingu
Ņina eleganti demonstrē, kā pareizi taisīt izklupienus
Sienas atkal saspiežas
Tagad jau pavisam burtiski ķeramies klāt un rāpjamies augšā
Par laimi, labi cilvēki pirms mums bija parūpējušies par visādiem noderīgiem koka gabaliem. Citādi mums nāktos izmantot virvi, kuru stiepa Vova un Paša.
Akmens ir tik briesmīgi slidens, ka vispār nav saprotams, kā uz tā var nostāvēt
Kanjons ir brīnišķīgs, bet arī bīstams
Tālāk fočeņu vairs nav. Un viss tāpēc, ka sāka satumst un līt. Ja jūs neticat, ka tumsā zem gāzoša lietus rāpties pa akmeņiem ir baigi interesanti, jums steidzami jāpamēģina. Paliek atmiņā uz ilgu laiku, tas jums nav nekāds Disnejlends vai Makdonalds. Pa ceļam mēs satikām vēderainus vietējos tūristus kamuflāžas tērpos un ar ķerrām. Viņi jūsmoja par mūsu tempu un piedāvāja ūdeni, kas bija savākts no nojumes jumta. Ūdens mums bija atliku likām, tāpēc mēs nedaudz nogaidījām, kamēr lietus pāries, un devāmies tālāk.
Pēdējo stundu mēs gājām krēslā, bet beigās – vispār tumsā. Par laimi, tur jau bija pazīstama tūristu taka, bet pat uz tās neiztikām bez maza strīda par to, kurp nogriezties. Kad mēs atgriezāmies pie busiņa, naktsmājas meklēt bija jau pagrūti. Rezultātā par nelielu naudiņu vienojāmies ar vietējā traktiera saimniekiem pārnakšņot pie viņiem uz verandas guļammaisos. Saimnieki bija pieklājīgi, atnesa mums tēju, apvaicājās, vai nevajag vēl ko. Dabiski, ka vajadzēja šņabi un vīnu. Elektrības, starp citu, nebija, un mēs romantiski sēdējām pie svecēm. Pat tad, kad tā parādījās, un saimnieki rāvās ieslēgt spuldzītes, mēs stingri pateicām: “NĒ”.
Iet pa kanjonu visiem patika. Tā bija lieliska diena un lielisks trekings, pietiekami interesants un sarežģīts, un ne tik ļoti bīstams. Taisnība gan, es vienreiz tomēr nolikos, un tagad man rādītājpirksts uz labās rokas ir resnāks nekā parasti un iesāpas. Vēl aizvien! Bet ir taču pagājuši jau divi mēneši. Vova arī vienreiz konkrēti atsita roku, bet nepateica ne vārda, tikai pāris minūtes pataisīja zvērīgu ģīmi, un aizčāpoja tālāk. Ņemam visi piemēru.